Tu esi kā tāda mūžīga, svilinoša uguns, kas manī deg, kam līdz oglēm ir tik daudz laika, kā līdz mūžības beigām. Tu mani svilini kā kalēja smēde. Ar katru dienu es ieelpoju aizvien vairāk un vairāk dūmu. No realitātes te palicis tik maz. Es tevi neredzu. No tavas patiesās klātbūtnes palicis daudz mazāk, kā siltuma pavardā, es vairs nejūtu, cik tālu sniedzas realitāte.
Tu esi mani ierāvis pilnīgā miglā. Es vairs nezinu, kur likties.
Man ir apriebies tas viss. Es lūdzu tev, ej prom un ņem līdzi savu eksistenci. Aizēno to, kas tu esi un kur tu esi. Lai es neredzu, nejūtu.
Un man nevajag tavu laipnību. Esi žēlīgs un izrauj sevi no mana prāta. Kā nezāli, kas aug dārzā, kur visam jābūt tīram un neskartam.
Tu manī neiederies. Man tevis nevajag, pat ja gribas.
Tāpēc es turos no tevis tik tālu. Prom no tevis un tavas eksistences. Pat viegls un netīšs "sveika" vai nejaušs acu kontakts mani dursta kā tups nazis; skrāpē mani kā raupjš arkls. Tu, mans nesasniedzamais un aizliegtais. Tu, mana ilūzija.
Tā es te viena degu, dzīves nepatiesībā un realitātē. Tā es šonakt aizmigšu, no rītā sevi lādējot un tiesājot. Jo es jau atkal ļāvos domām un iegribām tevi sajust sev blakām, kaut zinu, ka tas ir kārtejais iedomu variants. Ka atkal esmu bijusi uz robežas, kad nevajag un kad saprotu.
Es ienīstu sevi, šo pusi no prāta apmātības. Vienmēr tā bijis, ka es iekrītu tādā dziļā, smakojošā bedrē, ko sauc par neiespējamību. Es nespēju mīlēt to, kuru varu iegūt tik viegli.
Tā esmu es, riskētāja un cietēja, savādāk es nemāku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru