Vakarnakt es sapņoju par to, ka vilciens atkal izbraucis uz vecajām sliedēm, un mēs esam tie paši, kas bijām. Nekādu neērtu jautājumu, nejauši izgrābstītu pieklājības frāžu vai neveiklu skatienu. Tā, it kā šī vecā, labā draudzība nekad nebūtu saraustīta desmit gabalos. Patiesībā jau nemaz nav, vai ne? Ne jau es esmu lauzusi tevi, ne tu mani. Mums vienkārši tā sanācis- vairs nerunāties, vairs nesatikties, vairs neapjautāties par otru. It kā nekad nebūtu bijuši labākie draugi.
Tā tie cilvēki viens no otra aizbēg. Negribēdami, bet likteņa piespiesti. Un kad ir pavisam apnicis censties, turēties pie pēdējā, vai kad dusmas par izdomātu nodevību vai otra naivumu ir saindējušas pēdējo atlikumu, viss aizplūst. Kā pali pavasarī, kā lāstekas atkalā.
Tā tie cilvēki viens par otru aizmirst. Negribēdami, bet ikdienas straumes pārņemti. Ne man tam otram jājautā, vai maize mājās ir, vai miskaste iznesta, vai rītdien vajadzētu drēbes izmazgāt. Tas otrs ir tālu no manis. Un jo vairāk dienu paiet, jo tālāks viņš man kļūst.
Tagad mums vajadzētu dienas, desmitiem stundu, lai uzspētu satvarstīt lielāko, svarīgāko un vitālāko, kas mums abiem tagad ir daļa no ikdienas. Kurš gan būtu zinājis, ka pienāks tāda diena, kad mēs tūlīt tūlīt kļūsim par svešiniekiem?
Es nebaidos šī vārda. Gan es pie vainas, gan tu.
Man negribas būt egoistei, vai izklausīties pēc vecas, ļaunas kaimiņu tantes, kura murminātu "vispār jau tu vairāk vainojams būtu, nekā es" , jo man nav ierasts plātīties ar sava prāta gaišumu un mūžīgu dvēseles atklātību. Agrāk man tevis pietrūka tikpat ļoti kā sausai olai majonēzes. Un brīžos, kad man gribējās, lai kāds man palīdz sāpes no sirds izraut, es apzinājos, ka nevaru tevi saskatīt. Nekur. Kā no bildes izdzēsts punkts, kā izsijāta smilts. Vienīgais draugs, kurš mācēja. Kurš zināja par mani vairāk kā neviens cits.
Zinu tikai vienu. Man vairs neceļas rokas ko mainīt. Esmu pārdomājusi. Pēkšņi tavs tālums neliekas rūgts un sāpīgs. Pēkšņi nešķiet skumji, ka nav man vairs labāko draugu apkārt, kad gribas kādam uz pleca nogulties vai sausi klusēt. To visu esmu iemācījusies kompensēt ar domām par to, kas es esmu šobrīd un kur gribu būt rītdien.
Ja mums arī nekad nebūs lemts atkal kļūt par to "divi vienā", kas mēs bijām, lai tā ir. Es ceru, ka tev viss būs labi. Es ceru, ka kādu dienu mēs sastapsimies un teiksim "jā, kur tas laiks" un nebūs starp mums šī dullā, reibinošā klusuma, kas skaļi kliedz laukā to, ko mēs baidāmies atzīt. Atzīt, ka mēs viens otru vairs nepazīstam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru