Es atceros, ka mums bija tik daudz kā kopīga. Reizēm man likās, ka tā tam lemts notikt un būt. It kā kāds būtu viņu uzgleznojis, mani vēl nepabeidzis, un tad, saskaņodams visas nianses un aspektus, ķēries pie fināla.
Sākumā es, protams, biju ļoti akla. Turējos pie tāda nejēdzīga, necilvēciska un vienaldzīga cilvēka, jo likās , ka pasaulē tā iekārtots. Skat, vai tik es neatkārtojos savos pagātnes uzskatos?
Kad aklums mani pameta, es sapratu, ka man blakus vienmēr ir bijis šis otrs; gleznots, varbūt, ar to pašu otu, varbūt krāsām. Rāmji, jā, tie gan laikam mums atšķīrās. Un ieraudzīt viens otru mēs spējām.
Ir pagājuši vairāki gadi. Nedomāju, ka es sevi dzirdu to sakām. Gadi? Nevar būt. Gleznas tās pašas, es teiktu. Kaut gan sameloties ir iespējams, es vairs viņus nezinu. Ne vienu, ne otru. Šis, tas mans dzīvesstāsts, ir kā grāmatas melnraksts, daļa no maniem, gandrīz vai 22 gadiem uz šīs planētas. Tāds laika sprīdis, kas pašlaik liekas visnežēlīgākais, vissarežģītākais, bet vispamācošākais.
Daudziem šķiet, ka tieši šīs visas jezgas manā pagātnē, es neesmu kopā ar kādu. Ka es, iespējams, baidos pieļaut vecās kļūdas; vēl turos klāt salmiņiem, kurus rauju ārā no vēstures kā no cietas zemes. Bet tā nav.
Es neesmu kopā ar kādu, jo nevaru. Jo es nevaru atrast kādu, kas mani aizrautu tik ļoti kā visi šie mani pagātnes rēgi, kas mani vajā pa dienu, manās atmiņās, un nakti, manos sapņos, manos murgos. Es bieži fantazēju par to savu ideālo cilvēku, un līdz ar to visu turu sevī vāju cerību, ka man izdosies viņu materializētu atrast. Šī fiktīvā persona sastāv no mazām daļiņām, kas sasviestas kopā no viņiem visiem, lielākoties no diviem vien. Man liekas, tas notiek ar daudziem, ja ne mums visiem.
Meklēt un atrast, tas ir manas dzīves mērķis. Vēlme, kurai vajag veiksmi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru